Saruna ar Rēziju Kalniņu

09/07/2014

Rokrokā mēs apmeklējām Māras Ķimeles sagatavošanās kursus Mūzikas Akadēmijā 1988.gadā un kopā iestājāmies aktieros tālajā 1989., kad abas absolvējām vidusskolu. Ta paša gadā,aprīlī,vēl nebūdamas pat pirmkursnieces, kopā filmējāmies Latvijas Televīzijas uzvedumā “ Ifigēnija Aulīdā . Kasandra “, kur atveidojām titullomas. Kursadarbos viņa bija mana Elizabete un es - Marija Stjuarte. Kopīgi 1993.gada septembrī mēs ienācām arī Dailes Teātrī un blakus stāvējām uz skatuves mūsu pirmajā pirmizrādē “Gesta Berlings” 1993.gada 18.novembrī. Plecu pie pleca nostrādājām sešus gadus, spēlējot tādās Dailes izrādēs kā “ Sids “ , “ Ķiršu dārzs”, “ Liela brēka, maza vilna “, “ Baraba” ,” Trīsgrašu opera “ un citas. 1999.gada rudenī, man pārejot uz Jauno Rīgas Teātri, mūsu ceļi pašķīrās. Tomēr arī tad , kad manā dzīvē ienāca pasaules ģeogrāfija - Maskava, Amerika un Itālija , Rēzija savā saspringtajā darba grafikā vienmēr atrada laiku , lai satiktos. Šī reize nebija izņēmums. Rēzijas vīrs Ainārs mums sarūpēja brīnišķīgas vakariņas un klusi un nemanāmi rūpējās par mums visas sarunas gaitā . Blakus visu laiku ieritinājies gulēja Mikijs - viņu aristokrātiskais, rudais runcis. Smaržīgajā dārzā tikko bija nolijis svaigs jūnija lietus.

Rēzij, tu atceries kā mes iepazināmies?

Būtībā es savu dzīvi atceros no fotogrāfijām un man ir viena tāda, kur mēs sēžam mūsu Suvorova ielas dzīvoklī,jo 1988.gadā vēl nebija Marijas ielas... es centīšos šo bildi atrast un nopublicēt. Un tātad,mums bija milzīgs uzņemšanas kurss un es atceros pirmo reizi , kad es tevi ieraudzīju. Un tagad tu nedrīksti to neuzrakstīt - es ieraudzīju ļoti, ļoti, ārkārtīgi skaistu meiteni, tu toreiz krāsoji spilgti zilas ēnas, tev bija spilgts jūraszils džemperis, melna veste,šauri tievi melni svārki ar baltu smalku strīpinu un es teicu ;” Maināmies drēbēm ? “ Jo man likās - ja es uzvilkšu tādas drēbes kā tu, es arī būšu tik ļoti skaista! smejas. Un tu jau nesaprati,kāpēc es tev to prasīju, taču tieši tas džemperis tev ir tajā bildē., starp citu:) Man bija tāds rupja adījums dzeltens džemperis un zili svārki, tu tos uzvilki...un arī tajos, tu paliki tikpat unikāla.Tas bija sagatavošanas kursu laiks.

Kāda tev likās Rīga tajā laikā un mēs pirmajos studiju gados?

Kad mēs iestājāmies, vēl bija “ repšiki “, mēs turējām rokās veselu naudas žūksni, bet pēc tam, tie pārvērtās 7 latos! Mūsu stipendija bija tāda.Es atceros kā mēs uz Lunu Basteja bulvārī, uz kuru pārgājām no Mūzikas Akadēmijas telpām 1990.gadā, gājām ēst “ šaibas”. ( tā mēs saucām kotletes) Atceros kā mēs devāmies mazajos veikaliņos pirkt pirmos Snickers un Marlboro cigaretes, par to iztērējot visu stipendiju. Mēs bijām trijotne un kopā ar Milenu ( MIlena Gulbe - mūsu kursabiedrene un draudzene ),mēs gājām pie viņas ciemos uz Vecrīgu un Ernests bija sprogains rižiks, kurš pilnīgi vienmēr smaidīja! Es atceros, ka bija runas nodarbības pie Dzidras Mendziņas 8 no rīta un viņa mūs visus apstaigāja , klausoties kā mēs dūcam savus OMM,kas ilga aptuveni 15 minūtes, taču uz brīdi kad viņa bija mūs apsekojusi, mēs visi bijām saldi aizmiguši.Bet daudza epizodes es gan vairs neatceros!

Varbūt tu atceries tieši to brīdi, kad mūs abas paņēma uz Daili?

Mani ņēma konkrēti uz Gesta Berlingu.Bet jā, man jāatzīst , ka ļoti daudz no tā laika notikumiem vairs nav manā atmiņā.....

Vai tev šķiet, ka lomu teksti izspiež no galvas mūsu pašu dzīves brīžus?

Mēģināšu tev atbildēt...Es otrreiz izlasīju grāmatu - “Dialogi ar Dievu.”Un tur teikts - lai saprastu sevi, ir ļoti sevi jāiemīl. Nevajag dzīvot pagātnē. Cilvēki vaino cilvēkus, kas ir no viņu pagātnes, nesaprotot to ka viņu dvēsele ir izvēlējusies to ceļu , tieši tos cilvēkus, lai pie kaut kā nonāktu, iespējams kaut ko aizmirstu un lai…pateiktos. Un pats briesmīgākais ir, kad cilvēki turas nevis pie atmiņām ( jo tas nav slikti ) , bet viņi vaino cilvēkus, tātad “ dzīvo pagātnē “ ... Tu man stāsti “ bija tā un tā “, vispār jau mūsu -aktieru atmiņa jau ir tendēta uz “ īso atmiņu.Ir kaut kādi momenti, kurus līdzi, it kā tiem būtu jābūt vēljoprojām atbildīgiem par viņu šodienu.

Vai tad tu pati tā nekad neesi darījusi?

Es tā joprojām daru! Un tāpēc es tev to saku!Kā to pārtraukt? Ir protams brīži, kurus es atceros.Mēs tā daram ,jo neesam ieinteresēti katru brīdi būt šeit un tagad un strādāt ar sevi. Man arī tā režisors teica, iestudējot Marlēnu - un tagad pa īstam ,tagad lūdzu šeit un tagad...

Vai tev būtu šī pieredze, ja tu nebūtu strādājusi ar režisoriem, kas nemīl aktieri?

Vīrietim - režisoram tas vispār ir ļoti grūti, jo vīrietis arī nedzemdē bērnu. Viņš apgādā. Vīrietis - režisors bieži apgādā tikai savas ambīcijas.Felikss Deičs ir izņēmums, Harijs Liepiņš un Pēteris Pētrsons, arī Oļģerts Kroders, Laura Ķibere- Groza ,Mihails Gruzdovs,ļoti daudz izņēmumu, kas tikai apstiprina likumu.

Tas, ko tu domā par profesiju - režisors un aktieris pirms 20 gadiem atšķiras no tā kā tu to izjūti tagad?

Jāsaka, ka toreiz es par to nedomāju.Domāju tagad, esot režisora statusā.Es varu teikt, ka es ārkārtīgi būtu vēlējusies strādāt ar tādu režisoru kā es.

Agnese Zeltiņa

Agnese Zeltiņa

žurnālists